Senči, kuri varētu pārspēt mūsdienu sportistus

Mūsdienu profesionālie sportisti ir dabas apdāvināti ģenētiskās loterijas uzvarētāji, kuri ir veltījuši lielāko daļu dzīves, lai attīstītu tikai attiecīgajam sportam nepieciešamās prasmes. Lai šo procesu padarītu maksimāli ražīgu, tos atbalsta mūsdienu tehnoloģijas un moderna izpratne par cilvēka ķermeņa anatomiju. Ar katru pārspēto rekordu, katra nākamā sportistu paaudze tiek uzskatīta par pārāku pār visām iepriekšējām (взять кредит онлайн). Tomēr ir zināms, ka šis apgalvojums ne vienmēr atbilst patiesībai. Vēsturiski ir pastāvējušas vairākas cilvēku grupas, kuru kulturālie, ģeogrāfiskie un anatomiskie faktori kopā ar gadsimtiem ilgu izolāciju, ļāva tām saglabāt unikālu dzīvesveidu un attīstīt unikālas spējas, kuras nespēj atkārtot pat mūsdienu superzvaigznes.

2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs, kuras norisinājās Pekinā, sprinta leģenda Useins Bolts uzstādīja jaunu pasaules rekordu, noskrienot 100 metrus 9.69 sekundēs, attīstot ātrumu 42 kilometri stundā. Pēdu nospiedumu fosilijas no 20000 gadu senas pagātnes liecina, ka senie austrālieši bijuši pārāki skrējēji par Boltu. Nospiedumos redzamais attālums starp soļiem liecina, ka skrējējs, kurš – jādomā ir bijis parasts senais austrālietis, ir pārvietojies ar ātrumu 37 kilometri stundā. Ņemot vērā to, ka fosilijā iemūžinātie soļi ir sperti pa ļoti dubļainu augsni un basām kājām, pētnieki uzskata, ka ar mūsdienu iespējām, šis skrējējs varētu uzlabot savu ātrumu līdz pat 45 kilometriem stundā. Pirmatnējie austrālieši bija tik lieliski skrējēji dēļ to anatomiskajām īpatnībām. Tiem bija garas kājas, ar smagnējiem, par 40 procentiem blīvākiem kauliem nekā mūsdienu cilvēkiem.

Kenijiešu maratonists Samuels Vanjiru ir šā brīža maratona rekordists. 42,2 kilometru garo distanci kenijietis ir pievarējis 2 stundās, 6 minūtēs un 32 sekundēs. Tomēr, ja Vanjiru stātos uz starta līnijas blakus 19. gadsimta Mohavi cilts skrējienam, viņam visticamāk būtu jāsamierinās ar sudrabu. Starp tā laika Mohavi indiāņiem ļoti populārs bija kāds futbolam radniecīgs sporta veids. Mohavi vīri dienām ilgi skrēja cauri tuksnešiem, spārdot koka bumbu. Tiek uzskatīts, ka dienas laikā šie senie sportisti pievarēja 322 kilometrus. Salīdzinājumam, mūsdienu labākais supermaratonists, grieķis Ianis Kouros nekad nav noskrējis vairāk par 304 kilometriem diennakts laikā, turklāt viņam skrējiena laikā nav nācies izvairīties no klaburčūskām, vai spārdīt koka bumbu.

Vēl viena no sportiskajām prasmēm, kas līdz ar laiku ir dilusi, nevis augusi, ir airēšana. Pirms 2500 gadiem kara flotes radīja impērijas, bet kara kuģus darbināja airētāju muskuļi. Airētāji bija atbildīgi ne tikai par nokļūšanu līdz kaujai, un manevriem tās laikā. Tā kā šaujamieroči bija pagalam primitīvi un populārākais cīņas paņēmiens bija taranēšana, tiem bija jāgrūž kuģis virsū ienaidniekiem ar pietiekošu spēku, lai to nogremdētu. Tā kā uz airētāju pleciem gūlās katras cīņas iznākums, kuģu kapteiņi pieķēdēja airētājus pie to soliem, neatstājot tiem izredzes izdzīvot zaudētas kaujas gadījumā. Ir labi saglabājušās konkrētas liecības par seno airētāju iespēto, no kurām visiespaidīgākā ir 427. gada p.m.ē. atēniešu kara kuģa ceļojums uz 340 kilometru tālo Lesbosas salu – потребительский кредит, kuru tie sasniedza 24 stundu laikā, uzrādot vidējo ātrumu virs 14 kilometriem stundā. Mūsdienu profesionāļiem cenšoties atkārtot šādu ātrumu attiecīgajam periodam atbilstošā kuģī, tas izdevās vien uz pāris sekundēm, bet vidējais ātrums bija vien 9 kilometri stundā.